Viena diena ar brīvprātīgo

Pārvelku Sarkanā Krusta kreklu, izvēlos spēles, ko paņemt līdzi ...parasti tās ir Domino, Riču raču un Cirks. Slimnīcā nekad nezini kādi un cik bērni būs, un kas viņiem patiks, bet vienmēr ir interesanti. 

Ejot uz nodaļu ar spēlēm vienā rokā, vienmēr apdomā, kas par bērniem būs, cik daudz un kāda vecuma. Ir bijis dažādi – citreiz spēlējies ar vienu bērnu, citreiz nezini kā tik galā, tomēr vienmēr ir prieks par pavadīto laiku, jo zini, ka vismaz vienam šī pēcpusdiena, šīs divas stundas, būs savādākas un daudz interesantākas, nekā iešana uz procedūrām un analīzēm, ilgošanās pēc mājām un domām par slimību.
Pa ceļam uz slimnīcu, salasu lapu kaudzē kļavas lapas, no tām taisīsim puķītes.  Šodien varu mazliet atsvaidzināt dienu, ne tikai spēlējot spēles un parunājoties, bet arī iemācīt kaut ko jaunu. Zinu, ka citi brīvprātīgie mēdz taisīt dažādas aktivitātes, un gatavojas katrai slimnīcas reizei īpaši ar izdomu un radošumu, citi paņem spēles un dodas spēlēties. Katrs pa savam radoši izpaužas, un katrs veids ir interesants un bērniem patīk.  
Ieeju nodaļā, un dodos uz spēļu istabu. Citreiz bērnu tur nemaz nav, jo tikko ir beigusies klusā stunda un tie ir vēl palātās, tādēļ  ir jādodas pa palātām un jāsauc bērni spēlēties. Ne visi nāk, bet vienmēr atrodas ar ko paspēlēties. Pāris bērni ir jau spēļu istabā, citi liekas kautrīgāki, citi uzreiz runājas un ir droši.
Iepazīstos ar Edgaru un Rūdolfu, kas vēlas ar mani taisīt kļavu lapu puķes. Apkārt ir arī citi bērni, bet tie ir pavisam maziņi un ar tiem spēlējas viņu mammas. Ir ir reizes, kad mammas arī pievienojas, un tad ne tikai bērni spēlējās, bet arī mammas. Mēs taisām puķes un pļāpājam, Edgars ir no Rīgas un Rūdolfs no Ogres. Kad esam uztaisījuši jau lielu pušķi pie Edgara atnāk mamma, un viņš tai uzdāvina puķu pušķi, es viņus nofotografēju, viņi apskaujas un dodas uz Edgara palātu. Vēlāk arī Rūdolfam ir uz mirkli jāaiziet pe māsiņas un man vairs nav ar ko spēlēties. Noeju garām palātām un pasaucu divas meitenes, kas liekas noraidošas, bet pēc mirkļa viņas jau ir klāt, un mēs sākam spēlēt spēli Latvija. Vēlāk mums pievienojas vēl divi pusaudži, un mēs taisām turnīru, kurš zinās vairāk faktus par Latviju, tomēr bieži sanāk vienkārši minēt un vinnēt pielietojot šādu tehniku. 
Pulkstens sešos es atvados no jauniešiem, kas ir jau iepazinušies sava starpā. Divas stundas ir pagājušas un tagad var redzēt vairāk smaidu bērnu sejās un manā arī.  Vienmēr, kad eju uz slimnīcu domāju, ka tik daudz kas jādara, ka labāk iet citu reizi, bet kad eju mājās, es vienmēr domāju, cik brīnešķīgi bija divas stundas nedomāt par sevi, savām ikdienas lietām un problēmām, mans uzdevums bija iepriecināt citus un es domāju par viņiem. Beigās parasti redzi, ka bērni atdzīvojas, kļūst jautrāki, un kad kāds no viņiem nosaka, vai tu atnāksi arī rītdien? tad zinu, ka esmu padarījusi viņu pēcpusdienu krāsaināku un dzīvespriecīgāku. Radošās darbnīcas nav tikai domātas slimnīcas bērnu dienas izkrāsošanai, tās reizes izkrāso arī manu dienu.